Aivita Lejniece, žurnāls ģimenei "Mans nams ir mana pils"

Caur paaudžu paaudzēm mēs vēlamies augstāku labklājību, pateicīgākus dzīves apstākļus un laimi ģimenē, kas savā starpā ir savīti ar pītām auklām. Man nav zināms neviens vecāks, kura karstākā vēlēšanās būtu, lai viņa lolotā atvasīte izaugot darītu darbu, kas nodrošinātu zemus ienākumus un nepienācīgu labklājības līmeni. Jebkurš loģiski domājošs latvietis apzinās labas un piemērotas izglītības nozīmi bērna nākotnes „pils pamatu būvniecībā”. Bet pirms sākam apspriest augstākās izglītības trūkumus un plusus Latvijā, nedaudz vai pat spēcīgi jāiedziļinās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības sistēmā mūsu valstī. Mani pēdējā laikā nodarbina jautājums: „Kādēļ ir tik liels skaits jauniešu, kas uzsākot studijas augstākās izglītības iestādē viņas neturpina, neiegūstot diplomu vai akadēmisko grādu, vai tiešām Latvijā ir tik daudz slinkuma pakļautu jaunu cilvēku vai šos lēmumus ietekmējošie faktori ir daudz dziļāki?”

Manā skatījumā, uz šo problēmu ļoti spēcīgi ir attiecināms viens Latvijas izglītības sistēmā nepārdomāts posms. Jaunietis mācās matemātiku, latviešu, angļu un citas valodas, fiziku, ķīmiju, vizuālo mākslu un neskaitāmus citus priekšmetus. Tā ir šī cilvēka pieredze, viņa skola. Jebkura cilvēka dzīves uztveri tiešā veidā ietekmē viņa dzīvē gūtā iepriekšējā pieredze. Kontaktējoties ar neskaitāmiem jaunieši, esmu nonākusi pie secinājuma, ka turpmāko savas dzīves virzienu – tālākizglītību un nākotnes profesijas izvēli, ietekmē tieši skolā rastā pieredze. Ja bērnam bijusi saskarsme ar atraktīvu pasniedzēju, kas radījis interesi par attiecīgo skolā mācīto priekšmetu un iemantojis sava audzēkņa simpātijas, tad bērnam ir radies priekšstats, ka tieši šis priekšmets ir radīts viņam un ir iespējamais viņa nākotnes pamats, pat nenojaušot, ko nozīmē padziļinātas šīs nozares studijas, un neiedomājoties par to, ka citā mācību iestādē pasniedzēji var gadīties ar savādāku dzīves skatījumu un attieksmi pret audzēkni. Ar to es nevēlos neko pārmest vai mudināt domāt, ka augstskolā kāds pasniedzējs ir slikts, nebūt nē. Es vienkārši vēlos teikt, ka tā ir audzēkņa neziņa par dzīves realitāti un neinformētība par to, kas viņu sagaida turpmāk.

Cik ir jaunieši, kas, nebeidzot vidusskolu, spēj ar pilnīgu pārliecību pateikt, ka zina, ko vēlas studēt turpmāk un pamatoti argumentēt savu izvēli. Lielākā daļa svārstās starp vairākām nozarēm vai pat atrodas pilnīgā neziņas un apjukuma stāvoklī. Ir jauni cilvēki, kuri stājoties augstskolā pie izvēlētās programmas atzīmē to, kura skaisti skan vai atzīta par prestižu sabiedrībā, bet pat nenojaušot tās piemērotību konkrēti savām vajadzībām un vēlmēm, jo ir neziņā par to, kas aiz tās slēpjas. Mūsdienu jaunietis izprot studiju apjomu, nozīmi un izvēlētās izglītības programmas saturu tikai studiju procesa laikā, kurā izstrādājas viedoklis par izvēlētās nozares jeb profesijas nozīmīgumu konkrētā jaunieša dzīvē. Līdz ar to paveras trīs izvēles iespējas balstoties uz emociju un loģikas kāpumu: izvēle ir pareiza, jaunietim patīk, viņš turpina studijas;  izvēle ir nepareiza, studijas netiek turpinātas; izvēle ir nepareiza, bet, ja studijas ir iesāktas, tad tās jāpabeidz, kaut vai tādēļ vien, ka galarezultātā tiks iegūts papīrs, kurš apliecinās to, ka cilvēks ir ieguvis kaut kādu augstāko izglītību, lai vai kāda tā nebūtu. Ideāli, ja tas ir pirmais variants, bet, ja nav, tad par sekām mēs nojaušam visi.

Var jau spriedelēt, ka vecākiem jārūpējas par to, lai bērns izvēlas savu pareizo ceļu dzīvē. Galu galā tas tāpat ir jaunieša lēmums par savu nākotni, bet, kurš norādīs virzienu, kurš palīdzēs rast priekšstatu par tālākizglītības saturu un procesu? Ļoti labi, ja ģimene var palīdzēt, ļoti labi, ja skolā ir pasniedzēji, kas komunicē ar audzēkņiem arī par šādiem individuāliem jautājumiem, ļoti labi, ja jaunietis ir aktīvs un pats intensīvi meklē informāciju un atsauksmes, tādējādi izvērtējot iespējas. Bet ko darīt jaunietim, kura vecākiem nav augstākās izglītības? Viņi paši nenojauš cik krasi atšķirīgs ir studiju process no pamatskolas vai vidusskolas mācību stundu satura. Ko darīt jaunietim, ja viņš mācās mācību iestādē, kurā pasniedzēji fiziski nav spējīgi veltīt laiku strādājot un konsultējot katru jaunieti individuāli, kā tas ir, piemēram, skolās Latvijas lielākajās pilsētās. Ko darīt jaunietim, ja viņam tomēr paziņu lokā nav studējošu cilvēku, kas sniegtu atsauksmes un kaut nedaudz apgaismotu studiju procesu un saturu pirms tiek pieņemts lēmums par izvēlēto nākotnes izglītību?

Mans galvenais aicinājums ir runāt ar jauniešiem un dalīties pieredzē, mudināt viņus rūpīgi izvērtēt savu izvēli līdz tādam līmenim, ka bez šaubām cilvēks ir spējīgs pateikt, ko vēlas sagaidīt no nākotnes un kādēļ tieši to. Pareizi izglītoti jaunieši ir mūsu valsts nākotne, kas atspoguļosies gan politiskajās valsts darbībās, gan arī ekonomisko lēmumu pieņemšanā, kas pašreizējā situācijā  ir saasināta problēma valstī.